Albana Berga WOZZECK – operas ceļvedis un kopsavilkums

Operas tiešsaistes ceļvedis un sinopse par Berga “WOZZECK”

Wozzeck ir nozīmīgākā 21. gadsimta atonālās mūzikas opera un pirmais pilnmetrāžas darbs šajā stilā. Bergs sevi parāda kā izcilu dramaturgu, kurš ar šo darbu turpina aizraut klausītājus līdz pat šai dienai.

Saturs

♪ I akts

♪ Akts II

♪ Akts III

 

 

Svarīgākie notikumi

♪ Langsam, Wozzeck, langsam!

♪ Du, der Platz ist verflucht!

♪ Tschin Bum, Tschin Bum

♪ Guten Tag, Franz

♪ Ich hab’ ein Hemdlein an, das ist nicht mein

♪ Andres! Andres! ich kann nicht schlafen

♪ Dort links geht’s in die Stadt Slepkavības aina

♪ Tanzt Alle; tanzt nur zu, springt, schwitzt und stinkt

♪ Entracte

 

 

Rekomendācija ierakstam

♪ Rekomendācija ierakstam

 

 

 

Atonalitāte un Šēnberga ietekme

Operu viencēlienu “Erwartung”, kas ir pirmā atonālā opera vispār un līdz ar to arī “Vozčeka” priekštece, 1909. gadā sarakstīja Arnolds Šēnbergs. Tas ir stāsts par sievieti, kura klīst pa mežu, meklējot savu mīļoto, sastop viņa līķi un šajā šausmu ceļojumā piedzīvo visas garīgās izjūtas. Ar atonālās mūzikas palīdzību Šēnbergs vēlējās padarīt redzamus satraucošos psiholoģiskos stāvokļus. “Erwartung” mūzika bija caurcaurspīdīga, un neviens no motīviem neatkārtojās, kas nozīmēja pilnīgu šķiršanos no opermūzikas tradīcijas.
Bergs bija Šēnberga skolnieks, un Šēnbergs bija Berga mūzikas mentors un vadītājs. Tomēr Bergs negāja tieši tādu pašu ceļu. Desmit gadus vēlāk viņš komponēja “Vozzeku”, kas lielā mērā bija atonāls, taču izmantoja mūzikas formas ar struktūru un atkārtojumiem. Bergs pat aizgāja tik tālu, ka izmantoja leitmotīvus (sk. sadaļu par pirmā cēliena pirmo ainu) un tādējādi pārvarēja plaisu starp romantisku Vāgnera drāmu un atonālo mūziku.

 

Izejas avots

Darba pamatā ir Bihnera nepabeigtā 1837. gada drāma “Woyzeck”. Literatūru mīlošais Bergs ieraudzīja šo lugu 1914. gadā un nolēma to iestudēt mūzikā. Tomēr ceļš uz šo mērķi bija līkumains. Bihners atstāja tikai fragmentu. Pirms savas agrās nāves viņš paspēja pabeigt trīsdesmit ar roku rakstītas ainas (“bildes”) bez lappušu numuriem un neskaidriem izstrādes posmiem. Vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk austriešu rakstnieks Karls Emīls Frančesko ķīmiskā ceļā spēja padarīt nu jau izbalējušās skices atkal salasāmas un no tām izveidot teātra izrādi.
Bergs paņēma Francoša oriģinālu un no trīsdesmit Francoša versijas fragmentiem salika piecpadsmit ainas. Viņš tās daļēji rediģēja, taču nemainīja valodu. Franzos kļūdaini neizmantoja oriģinālo nosaukumu “Woyzeck”, un Bergs pārņēma šo kļūdaino nosaukumu.

Bergu fascinēja Woyzeck personība un liktenis, kura liktenis bija balstīts uz reālu notikumu. Parūku meistara dēls 1780. gadā līdz nāvei sadūra 46 gadus vecu atraitni. Iespējams, viņš sirga ar šizofrēniju. Tiesa bija viena no pirmajām, kas lika veikt viņa neprāta ekspertīzi. Ekspertu atzinumā viņš tika atzīts par vainīgu, un 1824. gadā Leipcigas tirgus laukumā viņam tika izpildīts nāvessods. Bihners par šo notikumu uzzināja no medicīnas žurnāla, kuru bija abonējis viņa tēvs. Bihners drāmā ieauda stāstus par citiem dīvainiem gadījumiem no žurnāla.

 

Biogrāfiskās paralēles

Šajā darbā par karavīru, kurš greizsirdības un neprāta dēļ nogalināja sava ārlaulības bērna māti, ir dažas pārsteidzošas biogrāfiskas paralēles ar Berga dzīvi.
Acīmredzamākā biogrāfiskā līdzība ir Marijas personā. Bergu ģimenes vasarnīcā kalpone Marija Šeihla (Marie Scheuchl) bija iecerējusi bērnu no 17 gadus vecā Albana. Ģimene vēlējās šo “misēkli” paturēt noslēpumā un apmaiņā pret slepenību maksāja viņai kompensāciju. Arī Berga vēlākā sieva Helēna par to uzzināja tikai pēc Berga nāves. Paralēles turpinājās; papildus vārdu sakritībai un ārlaulības bērna klātbūtnei drāmas Marija esot pārsteidzoši precīzs kalpones portrets.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Bergu iesauca dienestā, un drīz vien astmas dēļ viņu pārcēla uz kara ministriju Vīnē. Tur viņš esot cietis no sava priekšnieka alkoholiķa sliktas izturēšanās. Tāpēc viņš varēja smelties no savas militārā dienesta pieredzes un kādā vēstulē rakstīja: “Viņa figūrā ir daļiņa no manis, jo, kopš pavadīju šos kara gadus, esmu bijis tikpat atkarīgs no naidīgiem cilvēkiem, sasaistīts, slims, nebrīvs, rezignēts, pat pazemots. Bez šī militārā dienesta es būtu tikpat vesels, kāds biju agrāk.

 

 

Mūzika I – mūzikas formas

Šīs operas mūzika un dramaturģija ir ļoti strukturēta. Katrā cēlienā ir 5 ainas, kas izkārtotas tematiski.
Pirmajā cēlienā Bergam katram galvenajam varonim (izņemot Vozzeku) ir rakstīts rakstura skaņdarbs. Katrā ainā personāžs parādās tikšanās reizē ar galveno varoni. Šādā veidā mēs iepazīstam varoņus un viņu attiecības ar Vozzeku. Katra skaņdarba pamatā ir sava muzikālā forma (1. svīta, 2. rapsodija, 3. maršs/šūpuļdziesma, 4. pasvakāglija, 5. rondo).
Arī otrais cēliens seko šai pārsteidzošajai struktūrai. Piecas bildes ir rakstītas simfonijas secībā (1. sonāte, 2. fantāzija/fūga, 3. Largo, 4. Scherzo, 5. Rondo).
Visbeidzot, pēdējais akts ir piecu izgudrojumu secība.
Pārsteidzoši, ka neviena no šīm formām nav cēlusies no mūzikas teātra; tās visas ir cēlušās no absolūtās mūzikas. Bergs vēlējās radīt sava veida atsvešinātību no stingrās formas, lai izbeigtu tradicionālo operas formu romantisko izpriecu. Pats Bergs komentēja, ka viņš “tik lielu uzsvaru lika nevis uz to, lai būtu muzikāls blēdis, bet gan drīzāk pareizi saprasto, veco, labo tradīciju dabisks turpinājums!

 

 

Mūzika II – orķestris

Iepriekš aprakstītās formas klausītājam ir tikko sadzirdamas, muzikālais noformējums ir pārāk sarežģīts, un tā izpratne iespējama, tikai izmantojot partitūru un ar zināmām zināšanām.
Tikpat prasīga ir arī orķestra partiju izmantošana. Orķestris ir vēlu romantiskā lieluma, un tam ir plaša krāsu palete, pievienojot ģitāru, ksilofonu, celestu, akordeonu un stabuli. Pilns orķestra sastāvs galvenokārt dzirdams metamorfozes mūzikā (pāreja starp bildēm). Paši attēli ir ļoti taupīgi orķestrēti, lai palielinātu teksta saprotamību. Savukārt Bergs katrā gleznā maina orķestra sastāvu, kas prasa milzīgu koordināciju un mēģinājumus, nereti mūziķiem pat fiziski jāpārvietojas.

 

 

Mūzika III – “Nedziediet vispār!”

Bergs vēlējās pārnest Bihnera dialogus uz skatuves ar kvalitatīvu aktierspēli, tāpēc viņš atturējās no dziedamo formu, piemēram, ārijas, izmantošanas. Bergam bija skaidra ideja par to, kā dziedātājiem vajadzētu dziedāt: “Nekādas dziedāšanas! Bet tomēr jānorāda un jāreģistrē dziedāšanas augstums (precīzi pēc notīm); pēdējais tomēr ar runas rezonansi”. Tas atbilda runājošās balss izmantošanai, kā desmit gadus agrāk Šēnberga “Pjero-Lunārijā”, tehnikai starp dziedāšanu un runāšanu.

 

 

Dramaturgs Bergs – viņa ietekme uz Hičkoku

Bihnera dialogi lielākoties bija ikdienišķi dialogi un ne pārāk iedvesmojoši dvēseliskai operai. Bergam tas nebija šķērslis – gluži otrādi, Bergs bija dramaturgs, un viņš attīstīja līdz šim nedzirdētu tonalitātes valodas bagātību. Slavenais komponists Bernards Hermans, pazīstams ar savu mūziku Hičkoka filmām, bija dedzīgs Berga cienītājs. Slavenā slepkavības aina dušā ar disonējošiem augstiem vijoļu saucieniem filmā “Psihotropais” tika iedvesmota no Berga mūzikas un kļuva par vienu no izcilākajiem momentiem kino vēsturē. Visus vijoļu kliedzienus var dzirdēt pirmā cēliena pirmās ainas skaņas paraugā

 

 

Apskats

No Berga pirmās “Vozčeka” skatuves pieredzes 1914. gadā līdz pirmizrādei pagāja veseli 11 gadi. Berlīnes Valsts operas ģenerālmūzikas direktors Erihs Kleibers aizstāvēja šo darbu un pats diriģēja to pirmizrādē. Daži eksperti uzskatīja, ka darbs nav izpildāms. Lai pienācīgi atspoguļotu darba sarežģītību un novitāti, Kleibers sarīkoja 137 mēģinājumus.
Klausītāju reakcija bija dalīta. Bija sagaidāms, ka daļa klausītāju un preses pārstāvji reaģēja ar neizpratni. Avangards bija sajūsmā, darba nozīmīgums tika atzīts jau agri, un līdz Berga nāvei 1935. gadā tas tika atskaņots vairāk nekā 160 reižu. Kad varu pārņēma nacisti, darbs pazuda no teātriem, taču drīz pēc Otrā pasaules kara beigām tas atkal atgriezās repertuārā, ko saglabājis līdz pat mūsdienām.

 

 

 

 

 

Leitmotīvi

Sinodeja: Kapteiņa istabā agri no rīta Vozeks skūpsta virsnieku. Kapteinis vēlas aprunāties ar Vozzeku, kurš paliek vienvārdīgs. Kad virsnieks piemin Vozčeka ārlaulības bērnu, kas dzimis “bez baznīcas svētības”, Vozčeks norāda, ka nabadzīgi cilvēki nevar atļauties rīkoties morāli.

Bez uvertīras, tikai ar bungu virpuli, kas it kā simbolizē karaspēku, dziedošā balss uzreiz sāk skanēt 5. taktī. Skaņdarbs rakstīts svītas formā (prelūdija, pavāne, kadence, žigs, kadence, divkāršā gavota I/II, gaiss, prelūdija kraukšķī).

Drīz vien mēs dzirdam pirmo operas vadmotīvu, tā ir notu virkne, ko vairākkārt dzirdam Vozčeka “Jawohl, Herr Hauptmann” (“Jā, kapteinis”).

Hičkoka vijoles saucienus mēs dzirdam zemāk esošajā ierakstā fragmentā, kas sākas 3:30.

Viens no svarīgākajiem vadmotīviem, ar ko mēs sastopamies Vozčeka “Wie arme Leut!”. (“Mēs, nabaga ļaudis!”) Tas pārsteidzoši ir C-dur triāde. Par to rakstīja Bergs: “kā gan varētu padarīt acīmredzamāku tās naudas objektivitāti, par kuru mēs runājam!”. Leitmotīvs parādās atkal un atkal.

Lokanā un vienkārši domājošā kapteiņa loma ir rakstīta tenora buffo balss fachā, kas izsaka priekšnieka karikatūristisko raksturu ( skatīt arī iepriekš sadaļā “Biogrāfiskā informācija”).

Langsam, Wozzeck, langsam! (Lēnām, Vozzeki, lēnām!” Viens pēc otra!) – Grundhebers – Grundheber

 

Synopse: Vozekam pavēsta doties uz lauku, kur viņš griež kopā ar Andresa nūjām. Viņš stāsta savam biedram par savām tumšajām vīzijām, kas viņu moka.

Šis skaņdarbs ir rapsodija trīs akordiem un trīstrofiska mednieku dziesma. Bergam katrai figūrai ir piešķirts kāds instruments, Vozčeku pavada trombons, kas atbilst viņa baritona augstumam.

Skaņdarbs izklīst ar austriešu militārajiem signāliem no tālienes, ko Bergs bija apguvis dienesta gados.

Du, der Platz ist verflucht! (Tu, šī vieta ir nolādēta!) – Berijs / Veikenmeiers

 

Marija un viņu ārlaulības bērns

Synopse: Marijas, Vozčeka bērna mātes, istabā. Viņa pa logu vēro militāro parādi. Kad viņa pamāj bungu majoram, kaimiņiene Margareta viņu apsaukā kā prostitūtu ar ārlaulības bērnu. Marija dusmīgi aizver durvis un dzied savam dēlam šūpuļdziesmu. Tad atskan klauvējiens pie durvīm, un tajās ienāk Vozeks. Viņš neredz Mariju un viņas bērnu, bet tikai stāsta par savām tumšajām vīzijām un atstāj satrauktās sievietes istabu.

Skaņdarbs sākas ar maršu, kas skan tālumā. Marijas un Margaretes saruna ir tikai runas teātris, Bergs nav pierakstījis nekādas piezīmes.

Tam seko šūpuļdziesma, kas, lai gan rakstīta klasiskajā 6/8 laikā, neattaisno cerības straujā tempa dēļ. Nav brīnums, ka bērns nespēj aizmigt mātes iekšējā nemierā. Pirms ierodas Vozeks, abi atrod mieru, ko Bergam palīdzēja radīt sapņainas celestas skaņas.

Tschin Bum, Tschin Bum – Grundheber / Behrens

 

 

Maniakālais ārsts

Synopse: Lai nopelnītu naudu, Vozeks nolīgst sevi medicīniskam eksperimentam. Jau mēnešiem ilgi viņš ēd tikai pupiņas. Viņš dodas pie atbildīgā ārsta uz regulārām pārbaudēm un stāsta par savām vīzijām. Ārsts neinteresējas par Vozzeku kā par cilvēku, viņš viņam ir tikai “gadījums”. Proti, pierādījums tam, ka nesabalansēts uzturs noved pie neprāta, ko ārsts reģistrē ar vislielāko gandarījumu. Viņš cer, ka ar šo atziņu kļūs slavens.

Bergs uzrakstīja pasāgali, kuras pamatā ir klasiska divpadsmit toņu tēma, un variēja to 21 reizi. Ar šo nežēlīgo atkārtošanu viņš parāda ārstu kā maniakāli dzenīgu.

Was erleb’ ich, Wozzeck? (Ko es piedzīvoju, Vozeks?)

 

Synopse: Marija uz ielas satiek Tambour-Majoru, tas neaizņem daudz laika, un viņi abi dodas uz Marijas dzīvokli.

 

 

 

 

 

Otrais cēliens atbilst simfonijas struktūrai: 1. sonāte, 2. fantāzija/fūga, 3. Largo, 4. Scherzo, 5. Rondo.

 

Synopse: Ar rokas spoguli Marija apbrīno auskarus, ko viņai uzdāvināja bundzinieks, un sapņo par labāku dzīvi. Viņai klēpī guļ bērns, kurš negrib gulēt un traucē viņai gulēt. Pārsteidzoši iejaucas Vozeks. Viņš pamana auskarus un nojauš patiesību, kad Marija apgalvo, ka tos atradusi. Viņš dod viņai naudu un pamet dzīvokli.

Was die Steine glänzen? (Kas akmeņi spīd?) – Behrens / Grundheber

 

Sīnopse: Uz ielas satiekas Vohina ārsts un viņa kapteinis. Kapteinis garlaiko “Doktoru Sargnagelu” (“Doktoru zārka naglu”) ar virspusējām filozofiskām piezīmēm. Kā atriebību ārsts pareģo šokētajam virsniekam insultu nākamo četru nedēļu laikā. Kad viņu ceļu krustojas Vozeks, abi izlādē savu neapmierinātību uz viņu. Kapteinis aizrāda Vozekam, ka viņa sieva viņam ir neticīga. Dziļi aizskarts, Vozeks viņus abus pamet.

Bergs partitūrā vairākas reizes ierakstīja neparastas izpildījuma norādes. Pie Hauptmaņa viņš vairākkārt rakstīja “snapoša balss” vai “deguna balss”, bet pie Doktora – pat “kā ēzelis”.

Wohin so eilig, geehrtester Herr Sargnagel? (Kur tā steiga, mīļākais kungs Sargnagels?) – Dönch / Berry

 

Marijas strīds ar Vozzeku

Synopse: Vozeks steidzas pie Marijas un konfrontē viņu. Viņa izvairās. Vozeks, draudot, tuvojas viņai. Viņa kliedz, lai viņš viņai nepieskaras, dodot priekšroku nažam viņas ķermenī, nevis tam, ka viņš viņu sitīs. Marija atgriežas savā dzīvoklī un atstāj izmisušo vīrieti.

Šī aina ir veltījums Šēnbergam, instrumentācija atbilst Šēnberga Kamersimfonijai op. 9. Saskaņā ar Berga norādījumiem 15 mūziķi atstāj orķestra bedri un izvietojas uz skatuves ģeometriskā formā.

Guten Tag, Franz (Labdien, Francs) – Berijs / Štrauss

 

Krodziņa aina

Sinodeja: Krodziņa dārzā vēlu vakarā. Zēni, karavīri un kalpones dejo. Viņu vidū ir Marija un bungu majors. Vozeks viņus vēro un jau ir piedzēries. Marija sauc viņam provokatīvus vārdus. Parādās junkurs un pareģo asiņainu lietu.

Skaņdarbs sākas ar lendleru, kas tiek atskaņots tonālā skaņdarbā. Pēc amatnieka dziesmas skaņdarbs pāriet brīvā tonalitātē rakstītā valsā.

To turpina mednieku koris, kas atgādina par Freišicu (iespējams, apzināta reminiscencija uz Vojzeka dzīves laiku, kurš Freišicu tapšanas laikā izdarīja slepkavību).

Atgriežas scherzo un ländler formas. Sižets un mūzika aizvien vairāk pārvēršas par murgainu ainu.

Ich hab’ ein Hemdlein an, das ist nicht mein (Es esmu uzvilcis kreklu, tas nav mans) – Abbado

 

Vozčeka lugā rodas atriebības ideja

Synopse: Naktī kazarmās Vozeks guļ uz guļvietas blakus Andresam. Viņš nevar aizmigt, viņu vajā naža vīzija, viņu uzjundī domas par slepkavību. Aizsargu telpā ienāk piedzēries bungu majors ar šņabja pudeli. Viņš pazemo Vozzeku ar savu Marijas iekarošanu. Abi iesaistās kautiņā, Vozeks tiek sakauts. Vozčeka sapnis par nazi pārvēršas par lēmumu.

Šausminošs īss spoku koris ievada skaņdarbu, kas iecerēts kā “Rondo martiale con Introduzione”. Vozzeku nomāc vīzijas, un spoku koris atgriežas. Orķestris sprakšķ, plaisā un zvana, kad bungu majors izdara savu nelaimi.

Andres! Andres! ich kann nicht schlafen (Andres! Ja nevaru aizmigt) – Berry / Uhl

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bergs katru no pieciem šī akta attēliem apraksta kā izgudrojumu. Katrs attēls apraksta kādas personas apsēstību, vai tā būtu Marijas vainas sajūta, Vozka slepkavība, asiņainās rokas vai drudžainie naža meklējumi.

 

 

Marijas vainas apziņa

Sīnopse: Marija guļ naktī un lasa Bībelē stāstu par laulības pārkāpēju. Viņa ilgi nav redzējusi Vozčeku un nožēlo, ko viņa viņam nodarījusi. Viņa nojauš, ka notiks nelaime.

Jau pašā sākumā mēs dzirdam tēmu, ko Bergs izmanto par pamatu 7 variācijām un fūgai.

Und ist kein Betrug in seinem Munde erfunden worden (Un viņa mutē nav izdomāta viltība) – Lear

 

Mūrēšana

Synopse: Ir nakts, Vozeks un Marija satiekas pie dīķa mežā. Nostalģiski atceroties labākus laikus, Vozeks iespiež viņai rīkli ar nazi.

Bergs uzrakstīja izdomājumu par toni H, kas ir visur klātesošs.

Skaņdarbs sākas klusi, draudīgi, dzirdami vijoles maigi saucieni, kas vēsta par katastrofu. Vozeks pirms darbības ir kluss, bet Marijai draud klaji (“Kas auksts, tas vairs nesalst! Tu nesasalstēsi kopā ar rīta rasu”). Virs ainas uzspīd bāls mēness. Tā ir mūzika pirms slepkavības. Margareta mirst ar caururbjošu kliedzienu, un orķestrī skan briesmīgi akordi. Fragments beidzas ar milzīgu crescendo.

Dort links geht’s in die Stadt (Tur pa kreisi ir pilsēta) – Berijs / Štrauss

 

Antra kroga aina

Sīnopse: Vozeks dodas uz krodziņu. Viņš vēlas dejot, lai aizmirst slepkavību. Margareta atklāj asins traipus uz viņa krekla un visu acu priekšā viņu konfrontē. Vozeks bēg no krodziņa.

Skaņdarbs sākas ar polku, kas tiek spēlēta uz izjauktām klavierēm. Vēlāk skan krodziņa orķestris ar vijolēm, akordeonu un smagām bombardona (sava veida tubas) skaņām.

Tanzt Alle; tanzt nur zu, springt, schwitzt und stinkt (Dejo visi; tikai dejo, lēkā, svīst un smird) – Berry / Lasser

 

Wozzeck atgriežas dīķī

Sīnopse: Vozeks skrien atpakaļ uz dīķi un meklē nazi, lai paslēptu pierādījumus. Kad viņš to atrod, viņš dodas dziļi dīķī, lai to tur paslēptu. Mēģinot nomazgāt asins traipus, viņš noslīkst. Ārsts un kapteinis iet garām dīķim un, dzirdot slīkstošo, vienaldzīgi nolemj neko nedarīt.

Bergs šo darbu raksturo kā “izgudrojumu par sesto akordu”. Pamata notis ir b, c, e, gis, es, f.

Das Messer? Wo ist das Messer? (Nazis? Kur ir nazis?) – Berijs

 

Interlūdija

Turpmākā interlūdija ir vairāk vai mazāk tonāli uzrakstīta d-moll tonalitātē. Tajā atkal dzirdami daudzi operas motīvi, un interlūdija beidzas ar divpadsmit toņu akordu, kas izskanēja Marijas nāves brīdī.

Entracte

 

 

Synopse: No rīta Marijas mājas priekšā rotaļājas bērni. Turpat ir arī viņas bērns, kurš jāj uz sava zirga. Viņi visi skrien uz mežu, kad uzzina, ka atrasts Marijas līķis. Tikai Marijas dēls nesaprot, kas noticis, un ir vienīgais bērns, kas palicis aiz muguras.

Opera beidzas ar izgudrojumu par astotdaļu kustību.

Ringel, Ringel, Rosenkranz, Ringelreih’n!

 

 

 

 

 

Reģistrācijas ieteikums

 

SONY, ar Valteru Beriju, Izabelu Štrausu, Fricu Ūlu, Karlu Doenhu, diriģē Pjērs Bulēzs un Parīzes Nacionālā operas teātra orķestris (Orchestre du Theatre National de l’Opera de Paris)

 

 

Peter Lutz, opera-inside, tiešsaistes operas ceļvedis par Albana Berga “WOZZECK “.