Šis darbs pieder pie 20. gadsimta lielajām operām. Korngolds atkal uzbur vēlīnā romantisma mūzikas reibumu, narkotisku savā greznībā un melanholijā.
Saturs
♪ Akts II
♪ Akts III
Svarīgākie notikumi
♪ Behutsam! Hier ist alles alt und gespenstig
♪ Glück, das mir verblieb Lute dziesma
♪ Da bist du ja, Marie, ich wusste es
♪ Bravo, guter Pierrot – Halt ein! Du eine auferstandene Tote?
♪ Mein Sehnen, mein Wähnen Pjero dziesma
♪ Finale
Reģistrācijas ieteikums
Pirmizrāde
Hamburgā un Ķelnē, 1920
Librets
Paul Schott alias Julius Korngold, pēc Žorža Rodenbaha 1892. gadā sarakstītās noveles Bruges-la-morte un tās teātra versijas Le mirage (Mirāža) motīviem.
Galvenās lomas
Pāvils, vīrs (tenors) - Marietta, tranzējošā dejotāja (soprāns) - Marija, Paula mirušās sievas parādība (soprāns) - Frank, Paula draugs (baritons) - Fritz, teātra Pjero (baritons).
Ieraksta ieteikums
ARTHAUS DVD, Džeimss Kings, Karans Ārmstrongs, Viljams Murejs, Margita Neubauere, Donalds Grobe Heinriha Hollreisera un Berlīnes Vācu operas orķestra vadībā.
Komentārs
Korngolds – viltvārdis
Korngolds, kurš dzimis 1897. gadā Brno, Austrijas impērijā, bieži tika dēvēts par visu laiku lielāko mūzikas brīnumbērnu, pat lielāku nekā Mocarts. Jau bērnībā viņa skaņdarbiem piemita nobrieduša komponista kvalitāte. Viņu atbalstīja un arī aizstāvēja viņa tēvs, cienījamais (un asā valodā runājošais) Vīnes mūzikas kritiķis Jūlius Korngolds. Jau 19 gadu vecumā Erihs uzrakstīja savu pirmo viencēliena operu “Polikrata gredzens”, kas sajūsmināja klausītājus. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš sāka komponēt “Mirušo pilsētu”, taču Pirmais pasaules karš izjauca viņa plānus. Viņš tika iesaukts dienestā kā mūziķis un 1919. gadā atsāka darbu pie operas.
Šajos gados viņš iepazinās ar Luīzi fon Sonentālu (viņa vēlāko sievu Luzi), kura viņu iedvesmoja Mārietas lomai. Vēstures ironija: tāpat kā Pauls (un buržuāziskā sabiedrība) uzskatīja dejotāju Mariettu par sociāli mazvērtīgu , Luzi (aktrise un dziedātāja) tā paša iemesla dēļ saskārās ar Eriha tēva pretestību.
Librets
Par darba paraugu kalpoja Rodenbaha 1892. gadā sarakstītā luga “Bruges-la-morte” un tās teātra versija “Le mirage”, ko Rodenbahs sarakstīja astoņus gadus vēlāk.
Ģimenes paziņa pievērsa Ēriha uzmanību Rodenbaha darbam, un Ērihs uzreiz aizrāvās ar šo tēmu. Vēstulē viņš rakstīja
“Savdabīgā Brēgas atmosfēra, melanholiskais tonis, abi galvenie varoņi ar viņu valdzinošajiem garīgajiem konfliktiem: dzīvās sievietes erotiskā spēka cīņa pret mirušās garīgā spēka pēcspēku, dziļākā pamatideja par cīņu starp dzīvību un nāvi vispār, īpaši skaistā doma par nepieciešamo sēru par mīļo mirušo savaldīšanu ar dzīvības tiesībām, un tajā pašā laikā bagātīgās muzikālās iespējas to veidot, tas viss mani piesaistīja.
Materiāls par sērojošu atraitni, kurš ļaujas apsēstībai ar dziedātāju, operas pirmizrādes laikā saskārās ar sava laika nervu. Pēckara gadu cilvēki pārāk labi zināja par zaudējuma izjūtām, un Vīnes Zigmunda Freida (kuru Jūlijs Korngolds pazina personīgi) darbi par psihoanalīzi bija ļoti aktuāli; viņa grāmata “Sapņu interpretācija” tika izdota 1900. gadā. Paula tikšanās ar Mariettu galu galā nav nekas vairāk kā terapijas mēģinājums, ko Pauls neapzināti veic, lai atrisinātu savu iekšējo konfliktu, kas izaudzis no Marijas nāves katastrofas. Reizēm šo operu salīdzina ar 25 gadus vēlāk tapušo Hičkoka psihotrilleri Vertigo.
Korngoldi pasūtīja otrās Korngolda viencēliena operas libretistu Hansu Milleru, taču, pārskatot pirmos melnrakstus, nebija apmierināti, un Korngolds vecākais personīgi uzņēmās libretista darbu. Jūliuss Korngolds lielākoties sekoja Rodenbaha literārajam paraugam, taču šur un tur mainīja vēsturi. Svarīgākā viņa izmaiņa bija tā, ka slepkavību viņš attēlojis nevis kā realitāti, bet gan kā sapņa ainu, iespējams, lai operas sižetā mazinātu vardarbību un radītu samierinošu, atmosfērisku beigas.
Bruges – mirusī pilsēta
Simboliski Paula šaurībai Rodenbahs izmantoja Brigesu kā “mirušās pilsētas” modeli. Līdz 15. gadsimtam šī Beļģijas pilsēta bija plaukstoša tirdzniecības metropole un rezidenču pilsēta. Tad upe aizskaloja līdz Ziemeļjūrai, un sākās pilsētas lejupslīde, atdalīta no jūras glābšanas līnijas, no kuras Brēge vairs nespēja atgūties.
Vēlā romantisma mūzika
Kā vislabāk raksturot Korngolda mūziku? Ilgu laiku viņa mūzika tika nomelnota kā slavenāku oriģināldarbu kopija. Piemēram, ietekmīgais amerikāņu operas kritiķis Harolds Šonbergs 1975. gadā rakstīja: “Tā kā viņa paša radošā iztēle nebija tik spēcīga kā viņa tehnika, viss, ko viņš varēja darīt, bija atkārtot to, ko bija darījuši iepriekšējie komponisti.” Šī kritika svēra vēl jo vairāk tāpēc, ka Korngolds ar savu vēlāko darbu Holivudā šo klišeju magnētiski piesaistīja.
Patiešām, Korngolda mūzikā sastopamies ar milzīgu skaņas spēku, ietērptu ekspresionisma tērpā, ar skaļām disonansēm un zvanu skandēšanu, kas atgādina Māleru. Mēs dzirdam mūziku, kas mirdz karstumā un ekspresijā, kas atgādina Riharda Štrausa “Salome”. Un visbeidzot mēs dzirdam melodijas, kas ar savu jutekliskumu un saldumu var līdzināties Pučīni.
Jūliuss Korngolds Gustavu Māleru pazina personīgi caur viņa daiļradi, un toreizējais Vīnes operas galma direktors iepazinās ar tolaik deviņus gadus veco Ērihu, kad viņam ļāva meistara dzīvoklī atskaņot kantāti. Stāsta, ka Mālers sajūsmināts izsaucies: “Ģēnijs! Ģēnijs!”. Četrus gadus vēlāk Mālers uzaicināja tolaik 13 gadus veco Ērihu piedalīties 8. simfonijas pirmizrādes mēģinājumos. Šī pieredze jaunajam Ēriham noteikti bija atstājusi dziļu iespaidu, jo “Mirušās pilsētas” orķestrācija ir gandrīz identiska Mālera astotajai. Tāpat kā Mālers, arī Korngolds vēlīnā romantisma orķestri pilnā apjomā papildināja ar tādiem krāsainiem instrumentiem kā celesta, harmonijs, baznīcas zvans, mandolīna un klavieres. Turklāt, tāpat kā Mālers, viņš izmantoja pūšamo mašīnu un zēnu kori.
Pēc 20. gadsimta 70. gadiem “Mirusī pilsēta” pamazām nonāca operteātru repertuārā, un Korngoldam tika apliecināta ģenialitāte un neatkarība. Neviens nenoliedz, ka Korngoldu ietekmēja lielie priekšgājēji un laikabiedri. Korngolds un Rihards Štrauss viens otru pazina un novērtēja, taču mūsdienās ir vispārpieņemts uzskats, ka Korngolds nebija otrais Štrauss, bet gan pirmais Korngolds.
Leitmotīvi
Korngolds operā izmantoja dažādus vadmotīvus. Dominējošais ir skaistā ārijas “Das Glück, das mir blieb” tēma, ar kuru mēs sastopamies atkal un atkal. Dzirdams ir arī Briges motīvs, īpaši skaists piemērs atrodams tālāk otrā attēla sākuma ainas aprakstā. Turklāt ir arī citi vadmotīvi, taču partitūras bagātības, orķestrācijas bagātības un pašu motīvu sarežģītības dēļ daži no tiem ir grūti sadzirdami (matu motīvs, augšāmcelšanās akordi, pārejošais motīvs utt.).
Pasaules pirmizrāde un darba liktenis
Kad Korngolds paziņoja par savas “Mirušās pilsētas” pabeigšanu, operas teātri cīnījās par tiesībām pirmatskaņot šo darbu. Visbeidzot trīs operas teātri – Hamburgas (diriģents Pollaks), Ķelnes (diriģents Klemperers) un Vīnes – ieguva tiesības pirmo reizi atskaņot šo darbu vienā vakarā. Vīnei bija jāatsakās no iestudējuma komplektācijas iemeslu dēļ.
Darbs jau no paša sākuma izpelnījās ovācijas, un Korngolds, kurš bija klāt pirmizrādē Hamburgā, tika slavināts. Skatītāji cīnījās par biļetēm, Hamburgā vien pirmajā sezonā darbs tika izrādīts 26 reizes. Drīz pēc tam darbs tika iestudēts Vīnē, Ņujorkā, Prāgā un Cīrihē, un desmit gadus guva panākumus. Šo posmu pēkšņi pārtrauca nacistu varas sagrābšana, kad ebreju komponistu darbi tika aizliegti.
30. gados Korngolds emigrēja uz Ameriku un pirmo reizi aktīvi iesaistījās kinoindustrijā, saņemot uzaicinājumu no Maksa Reinharda, kurš Holivudā strādāja pie “Sapņa vasaras naktī” ekranizācijas. Turpmāko 10 gadu laikā viņš kļuva par pazīstamāko filmu komponistu un revolucionāru, un par mūziku filmai “Robins Huds” pat saņēma “Oskaru”.
“Nāves pilsēta” Korngolda dzīves laikā tā arī neatguvās un pazuda no repertuāra. Pēc Otrā pasaules kara beigām pats Korngolds, jau sirgdams ar sirds slimību, 1954. gadā apmeklēja operas atjaunošanu Minhenē. Korngoldam nācās ar rūgtumu apzināties, ka darba “putekļainais simbolisms” vairs nav pieprasīts.
Tikai 20. gadsimta 70. gados ar Leinsdorfa ierakstu sākās operas renesanse, un kopš 21. gadsimta sākuma darbs ir spējis no jauna nostiprināties starptautiskajā repertuārā.
NĀKOTNĪGAIS DZIESMA I akts
Synopse: Pāvila drūmajā dzīvoklī Brigē. Mājkalpotāja Brigita uzņem Paula veco draugu Frenku, kurš ir atsteidzies pie viņas. Viņi aplūko izrotāto Marijas, Paula mirušās sievas, fotogrāfiju, kuras priekšā kā relikvija ir izstādīts Marijas matu pīts. Brigita stāsta par Paula dīvaino stāvokli.
Jau no paša sākuma orķestris mirdz visās krāsās. Brigita dzied revanša mūziku no vēlīnā romantisma, izsmalcinātus fragmentus, un lielais orķestris dzied izvērstas melodijas pirms Paula ierašanās.
Behutsam! Hier ist alles alt und gespenstig
“Sapnis par atgriešanos”
Sīnopse: Pols atgriežas savā dzīvoklī un priecājas ieraudzīt savu draugu Frenku. Pols viņam nepavisam nešķiet tāds, kādu viņu aprakstīja Brigita. Gandrīz ekstāzē viņš stāsta par satikšanos ar savu iedomāto sievu uz rokām vienas no vientuļajām pastaigām laikā. Viņš redzēja sievieti, kas izskatījās pēc viņa Marijas. Nākamajā dienā viņš ar viņu runāja, viņas balss bija Marijas balss, Dievs viņam bija viņu atdevis! Frenks mēģina viņam paskaidrot, ka viņš bija iekritis maldos par “sapni par atgriešanos”. Taču Frenks nevēlas par to neko zināt.
Pēc Frenka sveiciena Pols ienirst Marijas pasaulē. Ievadā ar flautas un arfas skaņām Pols dzied garas rindas kopā ar atturīgu orķestri.
Frank! Freund!
“Glück, das mir verblieb” – Korngolda lieliskā Lied
Sīnopse:Zvana zvans, Pauls jau gaida Mariettu. Viņš skatās uz sievas fotogrāfiju un ir laimīgs, ka Dievs viņam viņu ir atdevis! Ienāk Marietta, un Pauls ir sajūsmā par viņu, kas tik mānīgi līdzinās viņa Marijai. Kad viņš viņai iedod šalli, un viņa to uzvelk sev virsū, viņš ekstāzē sauc: “Marietta!” Marietta ir dejotāja, kas brauc cauri Brižā, kad viņai ir saistības. Kad viņa dzīvoklī ierauga luteti, viņa ar prieku nodzied Paulam dziesmu. Pauls ir aizkustināts, tā ir tieši tā pati dziesma, ko savulaik dziedāja Marija.
Šis skaņdarbs ir Korngolda vispazīstamākais līdz šim. Tas ir nostalģisks solo skaņdarbs (kas pārtop par duetu) psihodrāmas vidū. Tā funkcija ir padarīt klausītājam emocionālas Paula un Mārietas attiecības, lai radītu maksimālu kontrastu turpmākajā drāmā, kas sniedzas līdz pat Paula pastrādātajai Mārietas slepkavībai. Šī skaņdarba raksturs ir dziesmveida vai pat operetei līdzīgs. Jau sākumā mirdz orķestris, kuram ar zvanu pūtēju, čellu un arfu piemīt tipisks vēlīnā romantisma kolorīts. Čelestas zvaniņi uzbur romantisku, gandrīz bērnišķīgi naivu noskaņu.
Pirmo reizi dzirdam duetu oriģinālajā instrumentācijā soprānam un tenoram ar Jonasa Kaufmaņa un Jūlijas Leiteres piedalīšanos. Kaufmans 2019. gadā debitēja Paula lomā.
Glück, das mir verblieb – Kaufmann / Leiter
Tālāk pievienotais ieraksts ir debesu solo versijas Elizabetes Švarckopfas (Elisabeth Schwarzkopf) versijai, kurai raksturīgs lēns temps. Viņas balss ilgas, no uztraukuma aizsmakusi, labākajā nozīmē kņudina.
Glück, das mir verblieb – Schwarzkopf
Atklāsmes un bakhanāle
Synopse: Kekete Marija ir uzpūtīga un neuztver Paulu nopietni. Kad viņa ierauga Marijas fotogrāfiju, viņa ir pārsteigta par līdzību ar viņu un ir pārsteigta par Pola dīvaino uzvedību. No ielas viņa sadzird Gastona saucienus, kurš aicina viņu steigties, jo tūlīt sāksies vakara izrāde. Viņa mudina Polu apmeklēt viņu teātrī un iziet no mājas. Pols paliek viens, viņam parādās Marija un brīdina viņu būt uzticīgam, Pols viņai paskaidro, ka viņš Marietā redz tikai viņu. Parādīšanās pazūd, un Pols ierauga Mariettas parādību, kas dejo plūstošā fantāzijas dejas tērpā, krāšņi rotātā, pavedinoši vilinošā. Tam skan orģiāli deju ritmi.
Abas balsis dzied samērīgā tempā samērā augstā reģistrā, Marija dzirdama it kā no attāluma, ilūzija kļūst hromētiskāka un spokaināka un atkal iegrimst sākuma mierīgumā, līdz līdz līdz ar Mariettas parādīšanos tā pārtop bakhanālā deju trakumā.
Da bist du ja, Marie, ich wusste es – Vogt / Pavlovskaya
NĀKOTNĪGAIS MIESTS II akts
Bruģes zvani un tēma
Synopse: Pamestas, pamestas piestātnes aprises kļūst redzamas. Ir nakts. Mēs redzam zvanu torni un blakus tam dzīvojamās ēkas, ko vāji apgaismo gāzes lampas.
Otrais cēliens sākas ar izteiksmīgu prelūdiju. Virs mirgojošām stīgām dzirdam baznīcas zvanus, un vējos vairākkārt izskan Briges motīvs:
Prélude
Synopse: Pauls parādās un dodas uz māju, kurā dzīvo Marietta. Viņa domas ir drūmas, viņš nav saticis Mariettu teātrī un vēlas doties uz viņas dzīvokli. Viņš paskatās pie viņas loga un aiz aizkara ierauga ēnu. Viņam tuvojas mūķeņu grupa. Grupas vidū viņš atpazīst Brigitu, kas bija viņu pametusi. Viņa viņu ierauga un apsūdz viņu par to, ka viņš ir bijis nelaipns ar Mariju.
Draudi zvani atgādina Paulam par dienu, kad Marija tika apglabāta. Starpbrīdī dzirdams vējš (vēja mašīnas), kas plosās pāri pamestajai piestātnei. In Jetzt trage ich die Unruhe des Begehrens… ” (“Tagad es nesu vēlmju nemieru…”) vējš kļūst spēcīgāks, un orķestris skan ar smagu fff, līdz tas norimst un parādās Brigita.
Was ward aus mir?
Pols redz Frenku
Sīnopse: Kad Pols tuvojas mājai, viņš redz vīrieti, kas atslēdz durvis. Tas ir viņa draugs Frenks. Savām šausmām Pols uzzina, ka arī Frenks ir viņas mīļākais. Kad viņš pieprasa, lai Pols atstāj viņu vienu, abi sastrīdas, un Pols atņem viņam Martas dzīvokļa atslēgu. Frenks pārtrauc draudzību un pamet dzīvokli.
Vohin? – King / Armstrong
Mein Sehnen, mein Wähnen
Sīnopse: Pēkšņi viņš sadzird tuvojošās kompānijas troksni. Marietta ar savu teātra grupu ar kuģi atgriežas mājās, un viņš dzird, kā viņi dzied un smejas. Viņu vidū ir bagātais mecenāts grāfs Alberts un aktieris Frics, kurš tērpies Pjēra kostīmā. Viņiem līdzi ir šampanietis un ēdiens, un viņi ērti iekārtojas nakts piestātnē. Mārīte lūdz Fricu nodziedāt viņai dziesmu, viņa zina, ka Frics ir iemīlējies viņā.
Pjero dzied melanholijas pilnu dziesmu ar lēnu, valsam līdzīgu pavadījumu. Tā ir viena no tām Korngolda dziesmām ar bagātīgām krāsām un bagātīgām melodijām. Šo dziesmu papildina skaists kora dziedājums, kas neizbēgami liek domāt par Pučīni “Madama Butterfly”.
Mein Sehnen, mein Wähnen – Hampson
Sīnopse: Izklaidojusies, Marija vēlas izspēlēt kādu ainu no lugas savam patronam grāfam Albertam. Viņa vēlas nospēlēt Helēnu no Mejerbēra “Robert le diable”, ainā, kurā viņa augšāmceļas kā miris cilvēks. Fonā dzirdama baznīcas zvanu zvana skaņa, un mūķenes pa ceļam garām teātra trupai dodas atpakaļ. Pāvils augšāmcelšanās ainu vēroja neatpazīts. Viņš ielaužas ainā un sagrābj Mārīti. Pēc īsas saķeršanās Marietta aizsūta teātra ļaudis prom un paliek viena ar Paulu. Pauls ar rūgtumu apsūdz viņu, ka viņa viņu krāpusi ar viņa labāko draugu. Atriebības pilns viņš viņai saka, ka vēlējies viņu tikai tāpēc, ka viņa atgādina viņa mirušo sievu, un ka tagad viņš gatavojas viņu pamest.
Pirms šīs ainas Paula dziedātāja varēja paņemt īsu pauzi. Tagad seko aina, kas ir viens no dramatiskākajiem un nogurdinošākajiem fragmentiem. Paula izvirdums atbilst vulkāna izvirdumam, fragmenti ir notēti augstā tesitūrā, daži fragmenti partitūrā ir pat notēti kā “kliedzieni”.
Amerikāņu tenors Džeimss Kings reiz raksturoja šo lomu kā Pučīni operas augstumu, Vāgnera orķestra pavadījumā, tikpat grūtu kā Otello un vienīgo lomu, kas viņu biedējusi.
Bravo, guter Pierrot – Halt ein! Du eine auferstandene Tote? – King / Armstrong
Ekstatisks akta noslēgums
Sīnopse: Marietta atgādina viņam par ekstātiskajām mīlestības stundām, ko viņi abi izbaudīja, un Pols jūt, ka nevar viņu pamest. Abi kaislīgi skūpstās uz parka soliņa. Tagad Marietta vēlas doties kopā ar viņu uz viņa māju un cīnīties pret mirušās sievas spoku, kas viņu pārvalda.
Šis fragments ir viens no operas spilgtākajiem notikumiem. Marietta atpazīst Paula garīgās ciešanas. Viņai šajā ainā ir jāizklausās dramatiski un pavedinoši, lai Paula sirdsapziņas mokas un erotiskās iekāres padarītu ticamas. Otrais cēliens noslēdzas ar Tristanam līdzīgu ekstāzi.
Paul du leidest? (Marietta, Paul) – King / Armstrong
NĀKOTNĪGAIS MIESTS III akts
Marietta vēlas izšķirties ar Mariju
Sīnopse: Ir rīts, un Marietta parādās Marijas baznīcai līdzīgajā istabā baltā rīta tērpā. Īsu brīdi viņa nekustīgi stāv un tad mežonīgi metas Marijas attēla priekšā. Marietta mudina Marijas garu atstāt dzīvos. No ārpuses viņa dzird bērnu dziedāšanu, kas nāk no gājiena, kurš iet pa ielu. Parādās Pauls, kuru gājiens bija izdzinis ārā. Tagad viņš vēlas, lai Marietta pamet istabu. Marija vēlas palikt. Viņa ar viņu koķetē un lūdz viņu noskūpstīt viņu istabā. Pauls brutāli iespiež viņu atpakaļ krēslā.
Trešā attēla prelūdijā redzams Mariettas satraukums. Burtiski var dzirdēt vētru viņas iekšienē, mūzika kļūst arvien steidzīgāka un straujāka. Korngolds izmanto prelūdiju, lai sagatavotu Mariettas parādīšanos ar daudziem izrakstītiem dramatiskiem rubati.
Kad aina attīstās, Marietta no loga vēro bērnu gājienu, viņu dziedāšana pārklājas ar telpā notiekošās drāmas mūziku.
Prēlūdija …Dich such ich, Bild – Kings / Armstrong
.
Synopse: Reliģiskā ceremonija pamodina Paulā maldus. Marietta uzjautrina Paulu viņa dievbijības dēļ un lūdz, lai viņš viņu noskūpsta. Taču Pols ir ieslodzīts savās ilūzijās.
Zemāk pievienotajā ierakstā pēc 3 minūtēm sākas ekstāzes maldi, kas piemeklē Paulu. Reliģiskā ceremonija un viņa emocionālais stāvoklis liek viņam nokrist uz ceļiem. Šķiet, ka istabā ienāk procesija un satver Paulu. Mūzika burtiski eksplodē, nekādi vārdi vairs nav spējīgi izteikt viņa sajūtas, tikai mūzika var aprakstīt dēmonus, kas mīt Paulā. Kad viņš atmostas, dzirdams, kā koris dzied latīņu vārdu, kas dziedāts ostinato ritmā. Kad Marietta nicinoši viņam sauc: “Tu esi dievbijīgs!” un grib viņu noskūpstīt, viņš atkal krīt neprātā, sauc vārdus augstā balsī un sabrūk.
Sei klug, sei gut – Kings / Armstrong
Vēlamais fināls
Sinopse: Viņai nācās glābties no grūtas bērnības, un viņa vēlas, lai Pauls būtu tikai viņas rokās. Tikai šajā naktī viņš vēlas, lai viņa būtu iekāres pilna, bet dienā viņš spēlē dievbijīgu. Viņa dodas pie Marijas gleznas un paķer viņas matu pinumu, kas ir izstādīts kā relikvija. Pols viņu brīdina, lai viņa neaizskar matu pinumu. Vēl jo vairāk Marija ar to koķetē. Pauls ir bez sevis, kad Marija mežonīgi dejo ar pīti, Pauls zaudē savaldīšanos, izrauj viņai no rokām matus un ar tiem aizdusina Mariettu, koķetējot, cik ļoti mirusī Marieta līdzinās Marijai.
Sīnopse: Gaisma izdziest. Kad tā atkal iedegas, Pols pamostas, un istabā viss ir kā sākumā. Parādās Brigita un nedaudz vēlāk arī Marija, kura bija aizmirsusi savu lietussargu. Visbeidzot parādās Frenks, kurš Paula sejā ierauga, ka ir noticis brīnums. Patiesībā Pauls saprot, ka epizode bija tikai sapnis un ka viņam izdevās izrauties no Marijas un Mariettas. Viņš dodas pie durvīm un iziet no istabas, atvadoties.
Pamazām Pols pamostas no sapņa, orķestris viņu maigi pavada. Līdz ar Brigitas parādīšanos orķestris nomierinās, un parādās Marietta flautu pavadījumā. Kad parādās Franks, mūzika mainās uz starojošu B-dur, un skaņdarbs beidzas plašā adagio ar melanholisku pārliecību.
Die Tote, wo, lag sie nicht hier … Glück, das mir verblieb – Kings / Armstrong
Reģistrācijas ieteikums
ARTHAUS DVD, James King, Karan Armstrong, William Murray, Margit Neubauer, Donald Grobe Heinrich Hollreiser un Orchester der Deutschen Oper Berlin vadībā.
Peter Lutz, opera-inside, operas tiešsaistes operas ceļvedis par Eriha Korngolda “THE DEAD CITY”.
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!