Operas FIDELIO tiešsaistes ceļvedis
Diez vai kāds cits darbs Bēthovenu nodarbināja tik neatlaidīgi kā viņa vienīgā opera. Tikai ar trešo versiju tā sasniedza savu galīgo versiju. Bēthovens radīja ainas, kas iegājušas operas vēsturē un ar savu spēku un patiesumu aizkustina mūs vēl šodien.
Saturs
♪ Synopse
♪ Akts II
Reģistrācijas ieteikums
Izceļamie notikumi
♪ Mir ist so wunderbar (Quartett)
♪ Abscheulicher … Komm Hoffnung (Leonorenarie)
♪ O welche Lust (Gefangenenchor)
♪ Euch werde Lohn in besseren Welten
♪ Wer ein holdes Weib errungen
Premjera
Vīne, 1804
Librets
Galvenās lomas
Dons Pizarro, valsts cietuma priekšnieks (baritons) - Florestans, politiskais ieslodzītais un Dona Pizarro pretinieks (tenors) - Leonora, viņa sieva (soprāns) - Roko, cietumnieks (bass) - Marzelline, Rocco meita (soprāns)
Ieteikums ierakstam
EMI ar Kristu Ludvigu, Džonu Vikersu un Gotlobu Friku, diriģē Otto Klemperers un Filharmonijas koris un orķestris.
Lomas un anotācija
Komentārs
Libretto
Pēc virtuozas pianista karjeras Bēthovens spēja arvien vairāk izcelties kā lielāku formu komponists. Ar “Eroiku” un īpaši ar baleta mūziku “Prometeja radījumi” Bēthovens parādīja arī savu dramaturga potenciālu. 1804. gadā “Theater an der Wien” pasūtīja viņam komponēt pirmo operu. Bēthovens, kurš jau bija strādājis pie operas “Vesta” fragmenta, to atstāja novārtā, jo aizdedzinājās par jauno tēmu. Tās pamatā bija patiess atgadījums par sievieti, kas, pārģērbusies par vīrieti, atbrīvoja savu vīru no Jakobīnu cietuma. Tiesnesis Builijs, kurš bija notikuma aculiecinieks, to attīstīja par stāstu, kas tika pārcelts uz Spāniju. Teātra režisors un rakstnieks Sonnenleitners pārtulkoja franču libretu vācu valodā, un Bēthovens ķērās pie darba.
Brīvība
Bēthovens bija dedzīgs Franču revolūcijas ideālu aizstāvis, lai gan nicināja tās varoni Napoleonu (sk. viņa operu “Eroica”). Bēthovens bija Luidži Čerubīni (Luigi Cherubini) un viņa operu par glābšanas laivām cienītājs, tāpēc bija acīmredzams, ka Bēthovens pozitīvi reaģēja uz “glābšanas operas” tēmu revolucionāro brīvības un brālības ideālu garā. Operas “Fidelio” pamatā ir tēma par atbrīvošanos no apspiestības un cilvēcības triumfu. Tāpat kā savā 9. simfonijā, arī operā “Fidelio” Bēthovens uzcēla muzikālu pieminekli brīvībai.
Bethovena cīņa par muzikālo drāmu
Bēthovena “Fidelio” mēs atpazīstam divas izteikti atšķirīgas daļas. Pirmā trešdaļa ir viegla kā singspiels un atgādina populāro “Burvju flautu”. Līdz ar Dona Pizarro parādīšanos mūzikas tonis krasi mainās un pārvēršas drāmā. Formāli “Fidelio” ir singspīlis ar runātiem dialogiem un slēgtiem numuriem, tomēr Vāgners Bēthovenu dēvēja par “vācu muzikālās drāmas tēvu” par savu “Fidelio”, kura galvenā ideja ir likt izteiksmi lielās idejas, nevis estētikas labā. Lai apmierinātu šo iebildumu, Bēthovens ilgi cīnījās ar šo darbu. Par to liecina trīs operas versijas un četras dažādas uvertīras. Roberts Šūmanis (Robert Schumann) rezumēja neatbilstību Bēthovena slavenā laikabiedra Rosīni (Rossini) darbiem, piebilstot, ka Bēthovens ir uzrakstījis četras uvertīras vienai operai, bet Rosīni – vienu uvertīru četrām operām. Bēthovena grūtību pamatā bija divas lietas: no vienas puses, viņš nebija pieredzējis operu komponists un, no otras puses, viņš nepieļāva nekādus kompromisus, pretendējot komponēt vokālās partijas instrumentāli. Pie viņa priekšplānā nav vokālā līnija, bet gan balss instrumentāli. Tas iespaidīgi izpaužas pirmās daļas kvartetā, kura balsis ir rakstītas stīgu kvarteta garā. Divas Florestana un Leonoras partijas pirmizrādes laikā tika uzskatītas par nedziedamām. Ir zināma anekdote par Bēthovena principu izvirzīt izteiksmi augstāk par interpreta iespējām. Mēģinājuma laikā kāds stīgu solists nespēja pareizi nospēlēt kādu fragmentu. Spēlētājs sūdzējās par grūtībām. Bēthovens viņam iesaucās: “Ko man rūp viņa nožēlojamā vijole?” Bēthovens uz to atbildēja: “Man ir vienalga, kāda ir viņa nožēlojamā vijole.”
Pirmizrāde un recenzija
Nedēļu pirms pirmizrādes Vīnē ienāca Napoleona karaspēks. Sakarā ar satraukumu “Theater an der Wien” izrādes vakarā bija vāji apmeklēts. Lielākā daļa apmeklētāju bija franču karavīri, kuri nesaprata vācu tekstu un nevarēja neko daudz darīt ar operas vēstījumu. Aplausi bija vairāk nekā reti, un rezultāts bija sāpīga neveiksme. Tikai pēc trim izrādēm operu atcēla. Bēthovena draugs Breunings atbalstīja viņu operas pārstrādāšanā, kuras rezultāts tika sniegts pēc četriem mēnešiem. Laika trūkuma dēļ samazinājumi bija drudžaini, kā rezultātā arī otrā versija cieta neveiksmi. Lai gan skaņdarbs tika ievērojami saīsināts, tam tika dots jauns nosaukums (Leonora) un jauna uvertīra, dramatiskie trūkumi saglabājās. Bēthovens darbu ieslēdza atvilktnē. Pēc astoņiem gadiem Bēthovenu draugi mudināja atkal atskaņot šo darbu. Bēthovens bija gatavs to darīt, taču viņš ieplānoja fundamentālu pārstrādi, kas vēlāk noveda pie galīgās versijas. Šim nolūkam libretu pārskatīja Treičke. Tagad nāca panākumi. Turpmākajos gados soprāns Vilhelmīne Šrēdera-Devrienta (Wilhelmine Schröder-Devrient) ar savu Leonoras lomas atveidojumu ievērojami veicināja skaņdarba izplatību. Rihards Vāgners 1829. gadā 16 gadu vecumā redzēja viņu Drēzdenes izrādē un raksturoja viņas lomas iemiesojumu kā stimulu kļūt par mūziķi.
FIDELIO I cēliens
Ouverture
Bēthovens sarakstīja četras dažādas uvertīras. Pirmā viņa dzīves laikā nekad netika atskaņota, viņš ar to nekad nebija apmierināts. Katrai no trim versijām Bēthovens uzrakstīja jaunu uvertīru. Prevalēja 1814. gada versija – uvertīra E mažorā:
Fidelio uvertīra – Klemperers / Filharmonija.
Synopse: Seviļas valsts cietumā. Cietuma uzraugs Roko dzīvo kopā ar savu meitu Marselīnu dienesta rezidencē. Roko durminieks Džoakīno ir iemīlējies Marselīnā, taču viņa nav ausīs jaunietim.
Jau pirmajos taktos mēs jūtam, ka orķestrim šajā darbā ir vadošā loma. Salīdzinājumā ar itāļu skaņdarbiem tas spēlē patstāvīga sarunu biedra lomu darbojošajām personām; daudzas tēmas orķestrī izskan pirmo reizi. Orķestris kontrapunkti komunicē ar dziedātājiem, nevis ir tikai harmonisks pavadījums. Pāris Marselīne/Joakīno atgādina Mocarta pāri Masetto/Zerlīna ar diezgan ierobežota vīrieša un pašpārliecinātas sievietes konstelāciju. Tādējādi Joakvino paliek vienīgā figūra, kurai Bēthovens nepiešķir ariju.
Jetzt Schätzchen – Unger / Hallstein / Klemperer
Mārselīna ir iemīlējusies Fidelio
Synopse: Viņa nemitīgi domā par Fidelio, savu tēva jauno palīgu.
Ārija sākas ilgpilnā moll, ko izteiksmīgi izrotā pūšaminstrumenti, un drīz pāriet mažorā.
O wär ich mit dir vereint – Popp
Kvartets “Mir ist so wunderbar”
Sīnopse: Fidelio patiesībā ir Leonora, Florestana sieva, kura jau divus gadus ir politiskā ieslodzītā šajā cietumā. Viņa bija nolīgta par cietuma palīgu, lai atbrīvotu savu vīru. Džoakīno ir greizsirdīgs, bet Marselīnas tēvam patīk spējīgā palīdze.
Bez Leonoras ieejas ārijas dialogs saplūst krāšņajā kvartetā “Mir ist so wunderbar”, ko pamatoti var pieskaitīt pie operas literatūras dižākajiem kvartetiem. Tas valdzina ne tikai ar brīnišķīgo mūziku, tas aizkustina, jo Bēthovens katram no tiem uzrakstījis savu melodiju, kas pasvītro darbojošos personu atšķirīgās izjūtas; Leonora uztraucas par ieslodzīto vīru, Marselīna dzied par mīlestību pret Fidelio, Džoakins žēlojas par Marselīnas mīlestības zaudējumu, bet tēvu pārņem prieks par gaidāmajām Fidelio un Marselīnas laulībām. Diskrēta orķestra pavadībā dziedātāji kanoniski saskan, un skaņdarbs kļūst par perfektu kamermūzikas kvartetu.
Šo fragmentu var dzirdēt ar divām dažādām balsu kombinācijām.
Versija no 1953. gada dzīvā ieraksta ar Furtvengleru ir viens no izcilākajiem “Fidelio” ierakstiem. Pazīstamais vācu kritiķis Joahims Kaisers komentē: “Ja jūs klausāties Vilhelma Furtvenglera 1953. gada Fidelio ierakstu un dzirdat pirmā cēliena kvartetu, gūstekņu kora dzēšanu, Leonoras un Roko duetu, otrā cēliena skandalozo sākumu un otrā cēliena satriecoši dramatisko kvartetu, tad jūs saprotat, kas ir diženums”. (“Kaiser, 100 mūzikas šedevri”).
Mir ist so wunderbar (1) – Jurinac / Mödl / Frick / Schock / Furtwängler
Un vēl viena brīnišķīga interpretācija no Bernsteina ieraksta
Mir ist so wunderbar (2) – Janowitz / Kollo / Popp / Dallapozza
Synopse: Roko labklājība ir laulības laimes pamats…
Šajā brīdī skan klasiska singspiela ārija. Mēs zinām, ka Bēthovens studēja Mocarta “Burvju flautu”, vai šī ārija neatgādina Papageno? Šo skaņdarbu dažkārt izlaiž un pārmet, ka tas ir pārāk viegls. Netaisnīgi, jo šis skaņdarbs dramatiski palīdz parādīt cietuma uzrauga pārtapšanu no oportūnistiska, sīkburžuāziska ierēdņa par atbildīgu cilvēku, kas atsakās no Pizarro pavēles nogalināt.
Hat man nicht auch Gold beineben – Pape
Synopse: Roko ļauj Fidelio pavadīt viņu uz cietuma maksimāli apsargājamo daļu, kur Leonore tur aizdomās savu vīru.
Gut Söhnchen gut – Norman / Moll / Coburn
Pizarro izskats
Sīnopse: Pizarro, valsts cietuma priekšnieks, ir Florestana politiskais ienaidnieks, un viņš pēc savas autoritātes ir ieslodzījis viņu cietuma paaugstinātās drošības zonā. Viņš paniski baidās, jo ministrs ir izsludinājis pārbaudi, kuras laikā tiks atklāts, ka Florestans ir nelikumīgi aizturēts. Viņš nolemj, ka Florestans ir jāmirst.
Līdz ar Pizarro parādīšanos mūzika pēkšņi mainās. Sākot ar dramatisku akordu, orķestris pārtop niknumā, kas pavada gubernatora mežonīgos saucienus. Vai tā ir sakritība, ka Bēthovens uzrakstīja Pizarro furoru tajā pašā tonalitātē, kurā Mocarts uzrakstīja “Nakts karalienes” furoru?
Ha welch ein Augenblick – Berry
Synopse: Viņš pavēl Rocco nogalināt ieslodzīto. Bet cietuma uzraugs atsakās. Pizarro pavēl Roko izrakt kapu, viņš pats veiks slepkavību.
Jetzt, alter hat es Eile – Berry / Greindl
“Abscheulicher!…. Komm, Hoffnung” ar Kristu Ludvigu un Lotti Lehmann
Sīnopse: Leonora noklausījās sarunu un tagad tai ir jāsteidzas.
Lielā Leonoras ārija sastāv no trim daļām: Rečitatīvs, kavatīna, kabalete. Šādā formā tiek aprakstītas Leonoras galvenās emocijas – sašutums, cerība, ekstāze. Mūzika, ko Bēthovens tai rakstīja, ar savu šokējošo un vienlaikus aizkustinošo izteiksmi izvērš ekspresiju. Tā ir septiņu minūšu gara par spēka dziedātāja sniegums, kas prasa gan visaugstāko dramatisko izteiksmību, gan visintīmāko lirismu.
Vispirms mēs dzirdam Lotti Lehmani. Gadsimta producents Valters Legge viņas Leonoras lomas atveidojumu raksturo kā lielāko sasniegumu ne tikai viņas karjerā. Neviena cita dziedātāja šajā lomā nav sasniegusi Lehmannu.
Abscheulicher!… Komm, Hoffnung (1) – Lehmann
Ko Christa Ludwig teica par savu interpretāciju: Es nevarēju dziedāt “Fidelio” ļoti dramatiskā veidā, bet es nospēlēju vāju sievieti, kas cenšas glābt savu vīru”. Kristai Ludvigai šī loma bija liels izaicinājums. Viņa nebija ļoti dramatisks soprāns. Kādā intervijā viņa atzinās par Leonorenas ārijas izpildīšanu: “Ārijas beigās es vienmēr priecājos, kad biju sasniegusi toni, šo augsto B. Pēc katras “Fidelio” izrādes es biju aizķērusies. Man vienmēr bija nepieciešamas trīs dienas, lai atkal varētu izmantot balsi.”
Abscheulicher!…. Komm, Hoffnung (2) – Ludvigs
Cietumnieku koris
Synopse: Cerībā ieraudzīt Florestanu, viņa ļauj ieslodzītajiem doties pastaigā pa pagalmu. Taču viņa nevar viņu atrast.
Cietumnieku korī jau dzirdam Pastorāles idilli, ko Bēthovens komponē tikai divus gadus vēlāk. Tas, ka Bēthovens ieslodzīto cerību komponēja ar tik intīmu mūziku, ir ģeniāls gājiens. Nav brīnums, ka četrdesmit gadus vēlāk Verdi jutās iedvesmots komponēt vēl vienu slavenu cietumnieku kori.
O welche Lust (Gefangenenchor) – Bernšteins
Synopse: Ieslodzītie tiek aizvesti atpakaļ uz savām kamerām.
Leb wohl du warmes Sonnenlicht
FIDELIO II akts
Sarežģīta tenora partija
Sīnopse: Florestans sēž cietumā nožēlojamos apstākļos. Viņš sapņo par Leonoru, kas viņu atpestīs kā eņģelis.
Dungeon aina sākas ar tumšu ievadu un dramatiskiem akordiem. Florestana izpildījums “Gott welch dunkel hier” ir viena no sarežģītākajām tenora daļām. Dungeonā viņš dzied par patiesības mīlestību un halucinē Leonoru kā brīvības eņģeli. Saskaņā ar partitūru Florestānam arijas otrajā daļā eņģelis jāapsveic “ar entuziasmu, kas robežojas ar neprātu, tomēr mierīgi”.
Ļaujiet runāt Jonasam Kaufmanam, slavenajam vācu tenoram: “Florestana loma ir īsa, bet lielā otrā cēliena ainas dēļ tā ir viena no visprasīgākajām lomām manā Fachā. Daudziem tenoriem pietrūka laika, lai iekļūtu delikātajā fināla daļā. Šeit ir saklausāma nevis fiziskā sabrukšana, bet gan izmisušā cilvēka dvēseles stāvoklis, viņa ekstātiskā vīzija par glābšanu un atbrīvošanu. Tāpat arī šīs ainas pirmais tonis, “Dievs”, kas nāk no nekā, kļūstot arvien spēcīgāks un steidzīgāks, nomocītās dvēseles kliedziens, ir tas, kas prasa vislielāko vokāli tehnisko kontroli. Es nezinu, cik reižu esmu strādājis pie šī crescendo.” Jonas Kaufmann.
Gott welch dunkel hier (1) – Kaufmann / Welser-Möst
Jon Vickers otrajā interpretācijā
Gott welch dunkel hier (2) – Vickers / Klemperer
Synopse: Roko ņem Fidelio savā pusē un izskaidro viņam Pizarro misiju. Viņi abi ieiet Florestana kamerā. Kad Roko atbloķē kameru, Leonora atpazīst savu vīru un ir dziļi aizkustināta. Florestans viņu neatpazīst un ir pateicīgs par maizes gabaliņu, ko Leonora viņam pasniedz.
Līdzās Džonam Vikersam Kristai Ludvigai ir izdevies izveidot lielisku Leonoru ierakstā ar Klempereru. Fischer in “große Stimmen”: Viņas Leonora bija arī unikāls, neatkārtojams izcils notikums: “Bet viņas Leonora bija arī unikāls, neatkārtojams izcils notikums. Kristai Ludvigai bija 33 gadi, viņa bija savu vokālo spēju virsotnē, viņai nekas nešķita nesasniedzams, un ikviens, kurš zina šo ierakstu, apstiprinās, ka kopš Lotes Lēmanes laikiem nav bijis tādas šīs milzīgās lomas interpretes, kas spētu tik nevainojami un tieši nodot klausītājam Bēthovena dedzīgo cilvēcību”.
Euch werde Lohn in besseren Welten – Klemperer / Vickers / Ludwig
Aizstāšanās ar diviem dramatiskiem pavērsieniem
Sinopse: Leonora un Roko izrok kapu. Kad tas ir pabeigts, Roko izsauc Pizarro. Viņš parādās ar ieroci rokā, lai nogalinātu Florestanu. Leonore metas starp tiem ar pistoli rokā, gatava nogalināt gubernatoru. Izskan trumpis, kas paziņo par ministra ierašanos. Pizarro ir zaudējis un bēg.
Šī aina ir ārkārtīgi dramatiska. Kad Leonora iejaucas, drāma atkal saasinās. Orķestris pukst dziedātājus, un mēs dzirdam Leonoras kliedzienu: “Vispirms nogaliniet viņa sievu!”. Leonoras atmaskošana ir lielisks “Colpa di scena”. Kad abi vērš viens pret otru ieročus, ekstāze atkal pieaug, līdz līdz ar fanfāru izskanēšanu un līdz ar to arī paziņojumu par ministra ierašanos izskan otrais “Colpo di scena”, un aina piedzīvo jaunu pavērsienu. Aina, kas meklē savu analogu operas literatūrā!
Er sterbe! – Ludvigs / Berijs / Greindls
Duets “O namenlose Freude”
Synopse: Florestans atpazīst Leonoru, un viņi krīt viens otram rokās.
Bēthovens sarakstīja duetu, kas svārstās starp intimitāti un ekstāzi.
Klausieties šo fragmentu kopā ar Martu Mēdlu un Volfgangu Vindgasenu no minētā 53 ieraksta ar Furtvengleru.
O namenlose Freude (1) – Furtwängler / Mödl / Windgassen
Ir vērts dzirdēt arī otro versiju:
O namenlose Freude (2) – Vickers / Ludwig / Klemperer.
Gustavs Mālers sāka praktizēt praksi šajā vietā iestarpināt Leonoras uvertīru Nr. 3 kā interlūdiju.
Fināla koris laulāto mīlestībai
Synopse: Ministrs piešķir brīvību politieslodzītajiem.
Noslēdzošais koris, Dziesma par laulāto mīlestību, jau liecina par 9. simfonijas kori. Šis skaņdarbs izstaro operas vēsturē unikālu hipnotisku spēku.
Wer ein holdes Weib errungen – Ludvigs/Karalis / Klemperers
Reģistrācijas ieteikums
EMI ar Kristu Ludvigu, Džonu Vikersu un Gotlobu Friku Otto Klemperera vadībā un Filharmonijas kori un orķestri.
Kā alternatīvu var ieteikt arī ierakstu ar Gunduli Janovicu un Renē Kollo Leonarda Bernsteina vadībā (DG).
Peter Lutz, opera-inside, tiešsaistes operas ceļvedis par Ludviga van Bēthovena FIDELIO
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!