Franča Lehāra LINKSMOJI NAŠLĖ – operas ceļvedis un kopsavilkums

Operas “LINKSMOJI NAŠLĖ” tiešsaistes ceļvedis

“LINKSMOJI NAŠLĖ” bija Franča Leāra piektā operete, un tās panākumi pārspēja visu, kas šajā žanrā jebkad bija bijis. Autora dzīves laikā šis darbs tika atskaņots 300 000 reižu visā pasaulē un joprojām ir viena no populārākajām operetēm.

 

 

 

 

 

Saturs

♪ Synopse

♪ I darbība

♪ Akts II

♪ III darbība

♪ Reģistrācijas ieteikums

Svarīgākie notikumi

♪ Ich bin eine anständige Frau

♪ O Vaterland…da geh ich zu Maxim

♪ Es lebt eine Vilja

♪ Sieh dort den kleinen Pavillon

♪ Lippen schweigen

 

 

 

 

 

 

Zeltītās operetes kods

Ar “Jautro atraitni” Lehārs aizsāka “sudraba operetes” laiku, kas balstījās uz “zelta operetes” sasniegumiem.

Operetes izgudrotājs piecdesmit gadus agrāk neapšaubāmi bija Žaks Ofenbahs, kurš 14 gadu vecumā sāka mācības Parīzes konservatorijā, ģimenē nācis no vāciskās Ķelnes. Savu teātri viņš atvēra 1855. gadā un trīs gadus vēlāk sacerēja “visu operešu māti” – “Orfeju pazemes pasaulē”. Darbs ātri kļuva populārs visā Eiropā, un Vīnes teātris (Theater an der Wien) pasūtīja Francim fon Supē austriešu operetes izdomāšanu, ko viņš izpelnījās 1860. gadā ar “Pensionātu”. Pārējais ir vēsture, sākās Johana Štrausa un Co. ēra, kas kļuva par zelta laikmetu. Šis laikmets Parīzē beidzās jau 1880. gadā līdz ar Ofenbaha nāvi, bet Vīnē – līdz ar Millokera, Štrausa un fon Supē nāvi attiecīgi 1899. un 1895. gadā.

Taču saglabājās šī stila veiksmes recepte. Operetes kods, ko Lehārs apguva, sastāvēja no Vīnes un Parīzes operetes elementiem:

• Vienmuļība, satīra un lielākas muļķības
• ātri, muzikāli numuri, piemēram, galops, kankāns
• dažāds deju ritmu izmantojums, Vīnē īpaši valsis
• vienkāršas, iedarbīgas harmonijas, galvenokārt mažorā
• Muzikālais vietējais kolorīts
• Simpātiski lomu modeļi
• Romantiski mīlas stāsti
• Šaimīgas beigas

 

 

Veselīgās atraitnes neveiksmīgā ģenēze

1901. gadā ungāru izcelsmes Vilhelms Karzags iznomāja teātri Theater an der Wien, lai padarītu to par jaunās Vīnes operetes centru. Lehāram tur 1902. gadā izdevās gūt pirmos vērā ņemamos panākumus ar izrādi “Vīnes Frauna”. 1905./2006. gada sezonai Viktors Leons un Leo Šteins uzrakstīja libretu “Jautrajai atraitnei”, taču nebija apmierināti ar pasūtītā komponista mūziku un piedāvāja pasūtījumu Lehāram, kurš piekrita un ķērās pie darba. Tā kā operete piedzīvoja neveiksmi, Karzags noteikti vēlējās virzīt uz priekšu “Jautro atraitni”. Viņš lika mūziku atskaņot Lehāra dzīvoklī. Viņš, pārsteigts par Lehāra darbu, esot pasludinājis slaveno teikumu: “Das is ka musik!” (“Tas nav mūzika!”) Taču Šteins un Leons spēja viņu pārliecināt par pretējo, un darbs tika iestudēts ar galvu. Viss skatuves materiāls tika sajaukts no jau esošajiem iestudējumiem, un mūziķiem tika dotas tikai dažas skatuves mēģinājumu reizes. Neraugoties uz daudzajām improvizācijām, jau pirmizrāde bija apmierinoša, un, par pārsteigumu Karzcagam, skatītāju piekrišana jau no paša sākuma bija laba, un operete ātri vien kļuva par kases grāvēju.

 

 

Librets – sākumā bija nozagts stāsts

Abi libreta autori bija paņēmuši sižetu no Meilhaka “L’attaché d’ambassade”, taču atsavināja to tieši tik daudz, lai izvairītos no autoratlīdzības maksāšanas, kas vēlāk noveda pie tiesas prāvas. Viņi bezceremoniju kārtā pārcēla sižeta vietu no Vācijas uz Melnkalni. Taču viņi nebija gaidījuši varas iestāžu iejaukšanos, jo ar tiesas rīkojumu viņiem bija aizliegts izsmiet Melnkalni – valsti, kas piederēja Austrijas impērijas karaliskajai daudznacionālajai valstij. Tagad Leons un Šteins izjokoja un nosauca operetes valsti par “Pontevedro”. Vēstnieku tagad sauca par Zetu (pēc Melnkalnes lielākās upes), galveno vīriešu lomas atveidotāju nosauca par Danilo (pēc Melnkalnes kroņprinča vārda), bet faktotūmu Njegušu kristīja pēc Melnkalnes karaļnama Petroviču-Njegošu ģimenes. Saraksts vēl nav pilnīgs, un katrs klausītājs toreiz zināja, kura valsts ir domāta.

 

 

Geniāls Vīnes un Parīzes operetes sajaukums

Lehārs dzimis Slovēnijā, bet bērnību pavadījis Ungārijā un Čehijā. Militārā kapelmeistara profesionālās darbības gadi viņu aizveda uz visām Austroungārijas daudznacionālās valsts valstīm, un viņš ļoti labi iepazina šo valstu muzikālo kultūru. Viņš “Jautrajā atraitnē” izmantoja daudzus šo Austrumeiropas valstu stilistiskos līdzekļus, piemēram, Viljas dziesmu, Kolo dejas, valšus u. c.

Protams, viņam bija pazīstama arī Offenbaha mūzika. Tas, ko viņš tagad paveica kopā ar libretistiem, bija vienkārši ģeniāli. Šajā operetē viņš mainīja stilu no gabala uz gabalu. Ofenbaha skaņdarbam (piemēram, “Da geh ich zu Maxim”, “dummer Reitersmann”, Grisette skaņdarbs u. c.) sekoja skaņdarbs ar k. un k. krāsojumu, atkal sekoja Parīzes skaņdarbs. Šāds stilu sajaukums caurvij visu operu un piešķir izrādei daudzveidību un krāsainību.

Turklāt skaņdarbi ir īsi. Pat āķīgās melodijas tiek reti atkārtotas, lai klausītājs ar katru numuru nodomātu: “Cik žēl, ka tas jau beidzies.”

 

 

 

 

 

 

 

Sīnopse: Parīzē, Pontevedrīnas vēstniecībā. Saimnieks sveic viesus, viņi svin valdnieka dzimšanas dienu.

Barons Zeta atklāj balli ar svētku mazurku.

Verehrteste Damen und Herren – Karajan

Valensjēna un Rūsjons – neiespējamā mīlestība

Sīnopse: Vēstnieka sieva Valensjēna flirtē ar Kamilu de Rūsijonu, kurš jau kādu laiku viņu mīl. Taču Valensjēna pretojas Rūsijona uzmākšanās. Viņš raksta uz Valansjēnas vēdekļa: “Es tevi mīlu”.

Ich bin eine anständige Frau – Gfrerer / Beczala

 

 

Stāža atraitne

Sīnopse: Visi gaida Hannu. Glawari. Viņas vecais vīrs nesen nomira, un viņa ir miljonu dolāru lielas bagātības mantiniece. Vēstnieces uzdevums ir nodrošināt, lai viņa apprecētos ar vīrieti no Pontevedrīno, lai miljoni paliktu valstī. Viņa plāns ir apprecēt ar viņu vēstnieka sekretāru grāfu Daniloviču. Kalpotājam Nīgam izdevās viņu atrast naktsklubā “Chez Maxim”, un viņš drīz ieradīsies pilī. Un nu parādās Hanna Glavari, kuru pavada bars Parīzes vīriešu, kas dzenas pēc mantinieces.

Elizabeti Švarckopfu dēvē par “gadsimta atraitni”. Viņas atraitne bija ideāla operetes balss operetē, apvienojot komēdisku femme fatale ar mākslinieces muzikalitāti.

Bitte meine Herren – Schwarzkopf

Synopse: Glavari aicina visus uz rītdienu pie sevis mājās. Viņa grasās sarīkot īstu Pontevedrīnas mielastu. Ar jauktām sajūtām viņa dzird, ka uz svinībām ieradīsies arī grāfs Danilovičs. Abiem ir kopīga pagātne. Un tagad parādās grāfs, viņš ir mazliet apreibis.

O Vaterland ir viens no neaizmirstamajiem šīs operas skaņdarbiem, kas elpo fin de siècle garu un kura koris kļuvis par iemīļotu melodiju.

O Vaterland…da geh ich zu Maxim – Gardiner/Skohus

 

 

Hanna un Danilo – kā kaķis un pele

Sīnopse: Negus stāsta, ka Glavari ir šeit un ka viņa ir mantojusi miljonus. Grāfs nopūšas, dzirdot viņas vārdu. Viņš reti pavada laiku birojā, bet bauda Parīzes naktsdzīvi. Viņš nolemj ātri pagulēt uz dīvāna. Nākamajā istabā Rūsjons turpina izmēģināt veiksmi pie Valensjēnas.

Šajā operā divi pāri atrodas centrā. Kamēr pāri Glavari/Danilovičs veido komēdisko lomu, Valensjēna/Ruzijons veido nopietno pretstatu. Lehārs viņu balsīs ievij skaistas, vieglas melodijas. “Zauber der Häuslichkeit” ir viens no šiem maģiskajiem mirkļiem.

Zauber der Häuslichkeit – Rothenberger

 

Synopse: Glavari vēlas uz brīdi atkāpties, un nejaušība ļauj viņai satikt Daniloviču, kurš guļ uz dīvāna. Nepaiet ne minūte, un viņi abi sastrīdas. Pirms kāda laika viņi gatavojās precēties, taču grāfa ģimenei viņas lauku un buržuāziskā izcelsme nebija pietiekami laba. Brūces joprojām ir svaigas. Kad grāfs saka, ka viņa nespēj viņu pārsteigt ar saviem miljoniem, viņa, nopriecājusies, pamet istabu. Tagad barons beidzot atrod Danilo un lūdz viņu apprecēt Glavari valsts apsvērumu dēļ. Danilovičs kategoriski atsakās. No zāles atskan deju mūzika. Tā ir dāmu izvēle. Visas vēlas dejot ar Glavari.

Damenwahl – Studer/Gardiner

 

Synopse: Kad Glavari vēlas izvēlēties džentlmeni, parādās Danilovičs ar kabarē dejotājām, kuras paņem visus džentlmeņus uz rokām. Viņš triumfējoši skatās uz viņu.

Daniloviča loma ir rakstīta baritonam, bet dažkārt to dziedāja tenori. Šajā balles ainā mēs dzirdam tenoru Nikolaju Geddu.

O kommet ihr Ballsirenen – Gedda

 

Synopse: Valansjēnai arī ir plāns: viņa vēlas salaulāt Rūsjonu ar Glavari un piespiež viņu dejot ar Hannu. Taču Hanna dodas pie Danilo un uzaicina viņu dejot. Viņam prātā ir jauna viltīga viltība. Viņam pieder deja, un viņš to izsola labdarībai par 10 000 franku. Visi ir sašutuši un atsakās, tikai Danilovičs pasmaida. Rūsijons piesakās, bet Valensjēns tagad ir greizsirdīgs un aizliedz to darīt. Tagad Danilovičs ir gatavs dejot. Glavari ir aizrāvusies, bet Danilovičs viņu satver, un viņi dejo polku.

 

 

 

 

 

 

 

Synopse: Nākamajā dienā Hannas Glavari pils dārzā. Viesi bauda Pontevedrina mūziku un dejas.

Vīlija ir sapņaina tautasdziesma par mednieka mīlestību uz feju. Ar šo dziesmu Hanna vēlas savaldzināt Danilo.

Nākamā ieraksta diriģents bija Roberts Štolcs, kurš pats bija slavens operetes komponists. Rezultāts ir krāšņa un sirdi sildoša mūzika, skaisti rubati un elpu aizraujošs Vīnes filharmoniķu pavadījums. Stolcs bija izcils šī darba interprets, viņam bija uzdrīkstēšanās apgalvot, ka viņš ir šīs operas pirmizrādes diriģents, kas acīmredzami nebija taisnība.

Hilde Gudena dzied fantastisku Vilju.

 

Es lebt eine Vilja – Güden/Stolz

 

Arī Švarckopfa interpretācija ir valdzinoša, klausītāju apreibina ilgas čuksti.

Es lebt eine Vilja – Schwarzkopf

 

 

Emancipācija un klišejas

Sīnopse: Arī grāfs Danilo ir pievienojies. Hanna viņu uzjautrina ar jātnieka dziesmu.

Mūsdienās Hannu varētu saukt par modernu sievieti. Pasaules pirmizrādes laikā šāds lomas tēlojums izraisīja sensāciju. Savukārt Valensjēna ir viņas pretstats; viņa vairāk atbilst tradicionālajam, konservatīvajam lomas modelim.

Mädel…dummer Reitersmann – Schwarzkopf

 

Synopse: Danilo ir atradis noslēpumaino fani, un visi filozofē par to, kā rīkoties ar sievietēm, kuras kļūst vīram neuzticīgas.

Das Studium der Weiber ist schwer – NN

 

 

Ledus starp Danilo un Hannu sāk lauzties

Synopse: Hanna un Danilo saduras. Hanna ar viņu flirtē, bet sākumā Danilo ir auksts un atturīgs, bet pēc tam dejo ar viņu Kolo, Pontevedrina deju.

Kolo

 

Synopse: Barons Zeta vēlas apspriest ar Danilo un viņa kabinetu nākamos soļus Glavari lietā, un viņš ieplāno tikšanos paviljonā. Valensjēna un Rūsijons tiekas. Pēc viņas uzstājības Rūsijons vēlas saderināt Hannu Glawari. Rūsijons dzied Valensjēnai pēdējo mīlas dziesmu.

Wie eine Rosenknospe – Bezcala

Sinopse: Rūsilons vēlas vēl vienu pēdējo skūpstu. Valensjēna vēlas to piešķirt, taču diskrēti paviljonā.

Rūsijons un Valensjēna dzied vēl vienu no savām krāšņajām melodijām. Kā tas ir iespējams, ka Lehārs šai operai spēja radīt tik daudz lielisku melodiju?

Sieh dort den kleinen Pavillon – Beczala / Gfrerer

 

 

Glavari glābj Valensjēnu no kompromitējošas situācijas

Synopse: Njegus redz, kā abi ieiet paviljonā. Zeta parādās un vēlas, lai tikšanās notiktu paviljonā. Njegus viņu brīdina, ka iekšpusē ir Rūsjons ar kādu dāmu. Varbūt tā ir noslēpumaini precētā sieviete! Zeta nekavējoties aizslēdz paviljona durvis. Viņa ziņkāre ir tik liela, ka viņš ielūkojas pa atslēgas caurumu… un ierauga savu sievu. Viņš grib uzlauzt durvis. Tikmēr Njegus ir iejaucies, un Hanna Glavari iziet no paviljona, lai glābtu Valensjēnu. Zeta ir pilnīgi apjukusi, un Danilo, kurš stāvēja blakus Zetai, pēkšņi ir greizsirdīgs, ka Hannai bijusi tikšanās ar citu vīrieti. Hanna redz viņa greizsirdību un triumfē. Danilo ir gana. Viņš vienkārši vēlas aiziet un doties pie Maksima.

Finale Akt II – Gardiner/Skohus

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sīnopse: Hannas Glavari pilī. Par godu Danilo Glawari ir nolīgusi grizetes, kuras dejo kankānu.

“Ja, wir sind es, die Grisetten”

Slavenais duets ” Lippen schweigen “

Sīnopse: Danilo un Zeta izlasa steidzamu telegrammu no ministra: “Ja Glavari miljoni nepaliks valstī, draud valsts bankrots”. Redzot Hannu, Danilo vēlas aizliegt viņai precēties ar Rūsijonu. Hanna izstāsta viņai patieso stāstu par paviljonu, un Danilo atvieglojas. Pirmo reizi viņš parāda viņai savas simpātijas.

Vēl viena slavena, nemirstīga melodija operetes vēsturē. Lehārs bija pārsteigts par melodijas “Lūpas klusē” popularitāti. Pirmajā versijā tā bija tikai čukstoša melodija, un tikai nākamajā gadā tai tika pievienots teksts.

Lippen schweigen (1) – Güden/Grunden/Stolz

 

Nākamajā versijā mēs dzirdam Elizabeti Švarckopfu, kura dzied brīnišķīgi eleganti, un Vahters ir autentisks Danilo:

Lippen schweigen (2) – Schwarzkopf/Wächter/Matacic

 

Jūs varat noklausīties interesantu 1906. gada audio dokumentu. Tas ir ieraksts ar dziedātājiem Luiju Treimanu un Mici Ginteru, pirmās jautrās atraitnes Danilo un Hannu. Šis ieraksts tika veikts gadu vēlāk, un tas, iespējams, parāda, kā operete skanēja tajā laikā. Tā ļoti atgādina vodevilli, un acīmredzot tika dziedāta mazāk operdziedāšanas stilā nekā mūsdienās.

Lippen schweigen (3) – Treumann / Günther

 

Sīnopse: Zeta pievienojas viņiem, un Danilo var paziņot, ka Glavari neieviesīs Rūsilonu. Zeta ir ļoti apmierināta, bet tad atkal parādās vēdeklis. Zeta saliek 2 un 2 kopā un saprot, ka tas ir viņa sievas vēdeklis. Viņš paziņo sievai, ka tagad viņi ir šķīrušies, un piedāvā Hannai glābt savu tēvzemi. Viņai nākas viņu pievilt, jo saskaņā ar vīra gribu viņa zaudē naudu laulībā. Danilo garastāvoklis pēkšņi uzlabojas, un viņš saka Hannai izpirkuma vārdus: “Es tevi mīlu”. Tā Hanna saprot, ka viņš nevēlas viņu naudas dēļ. Viņa pasmaida un piebilst, ka saskaņā ar testamentu nauda pieder… nākamajam vīram. Abi krīt viens otram rokās. Valensjēna lūdz vīru izlasīt vēdekļa aizmuguri. Viņš aizkustināts izlasa: “Es esmu cienījama sieva”.

 

 

 

 

Reģistrācijas ieteikums

 

DG ar Šerilu Studeru, Bo Skovhus un Barbaru Bonniju Džona Eliota Gardinera un Vīnes filharmoniķu vadībā.

 

 

 

Peter Lutz, opera-inside, operas tiešsaistes operas ceļvedis Franča Lehāra LINKSMOJI NAŠLĖ / LINKSMOJI NAŠLĖ.